Pagājušā gada novembrī, kad dienas kļuva īsas un pelēkas kā izliets piens, es sāku just, ka manā dzīvē trūkst kāda maza, bet svarīga dzirksts. Strādāju par loģistikas koordinatori Rīgā, un mans ikdienas ritms ir vienkāršs: agri mosties, kafija, dators, telefons, piegādes, klienti, un vakarā — pilnīgs tukšums. Tā nav depresija, nē. Tas ir tāds kā pelēks nogurums, kas uzkrājas, kad nedēļas nogales pagājušas vienā elpas vilcienā. Tieši tāpēc es sāku meklēt kaut ko, kas liktu man nedaudz pasmaidīt vakaros.
Tas sākās pavisam nejauši. Kādu trešdienas vakaru, kamēr ārā lija lietus un es gaidīju, kad gatavosies vakariņas, es pamanīju, ka draugs sociālajos tīklos bija publicējis ekrānuzņēmumu no kāda spēļu automāta. Nebija nekas grandiozs — vienkārši neliels laimests, bet viņa komentārs bija: ""Dažreiz vienkārši jāuzticas plūsmai."" Tas mani aizķēra. Es nekad nebiju bijusi azartspēļu cilvēks. Man šķita, ka tas ir kaut kas tāls, trokšņains un neparedzams. Bet tieši tajā vakarā es nolēmu paskatīties, kas tur īsti notiek.
Tā es nonācu pie vavada bonus. Sākumā tas bija tikai ziņkārība — kā tas strādā, kā izskatās spēles, kādas ir iespējas. Bet, kad es pirmo reizi iegāju, es sajutu kaut ko savādu. Tā nebija satraukuma trīsas vai alkatība. Tā bija sajūta, ka esmu nelielā, krāsainā pasaulē, kurā varu uz brīdi aizmirst par piegādes grafikiem un klientu sūdzībām. Es sāku ar mazām likmēm. Ļoti mazām. Dažus eiro vakarā, ne vairāk. Tas bija kā tējas dzeršana — lēni, mierīgi, bez steigas.
Pirmās nedēļas bija interesantas, jo es atklāju, cik daudz dažādu spēļu tur ir. Man patika tie automāti, kuros bija skaņa kā vecām arkādes spēlēm no deviņdesmitajiem. Man patika, ka varu spēlēt tikai dažas minūtes, ja gribu. Un man patika tas, ka nekas nebija jādara ar varu. Ja negribēju, es vienkārši aizvēru lapu un gāju gulēt. Tas bija ļoti svarīgi — sajūta, ka es kontrolēju savu laiku, nevis kaut kas cits kontrolē mani.
Bet tad pienāca decembris. Ziemassvētku laiks vienmēr ir traks manā darbā — visi grib, lai viņu sūtījumi nonāk līdz svētkiem. Es strādāju desmit stundas dienā, un vakaros man vairs nebija spēka pat runāt. Kādu vakaru, kad biju pilnīgi izsmelta, es atvēru spēles lapu un ieraudzīju, ka ir pieejams — negaidīts, patīkams papildinājums. Tas nebija nekas milzīgs, bet tas bija kā kafijas krūze, ko kāds tev pasniedz bez iemesla. Es to izmantoju, un tas lika man pasmaidīt. Es nospēlēju dažas spēles, zaudēju daļu, bet daļu arī atguvu. Un, kas ir svarīgi, es beidzu ar sajūtu, ka vakars nebija tukšs.
Tas mani pamodināja. Es sāku domāt par to, kā mēs visi meklējam mazas atlīdzības. Nevis tāpēc, ka mums vajag naudu, bet tāpēc, ka mums vajag sajūtu, ka pasaule reizēm ir dāsna. Ka nav tikai rēķini, termiņi un pienākumi. Ir arī mirkļi, kad kaut kas vienkārši notiek tavā labā. Un tieši tā es sāku uztvert savu nelielo hobiju. Tas nebija par naudu. Tas bija par gaidīšanu. Par to mazo brīdi, kad pirms spiediena pogu, tu nezini, kas notiks.
Janvārī es nolēmu, ka gribu nedaudz vairāk izprast spēles, kuras spēlēju. Es sāku lasīt par dažādiem automātiem — par to, kā darbojas bonusa raundi, kā tiek aprēķināti laimesti, kāda ir atšķirība starp spēlēm. Tas bija kā mācīties jaunu valodu. Es atklāju, ka daudzi automāti ir veidoti ar ļoti skaistu grafiku, ka tiem ir stāsti, ka tie nav tikai simboli uz ekrāna. Piemēram, man ļoti patika viens automāts ar Senās Ēģiptes motīviem. Tajā bija zelta skarabeji un hieroglifi, un katru reizi, kad parādījās bonusa simbols, es sajutu kā mazu uzvaras sajūtu. Protams, ne vienmēr tas izdevās, bet pats process bija aizraujošs.
Februārī es piedzīvoju ko tādu, ko nekad neaizmirsīšu. Bija svētdienas vakars, ārā sniga liels, pūkains sniegs, un es sēdēju virtuvē ar tējas krūzi. Es nospēlēju dažas spēles, un pēkšņi — bonusa raunds. Es skatījos, kā ekrānā parādās simboli, un tad — laimests. Tas nebija milzīgs, bet tas bija daudz lielāks par to, ko es parasti spēlēju. Es sēdēju un smējos pati par sevi. Nevis tāpēc, ka nauda mainītu manu dzīvi, bet tāpēc, ka tas bija tik negaidīti. Es jutos kā bērns, kurš atradis saldumu kabatā, par kuru bija aizmirsis. Tajā vakarā es sapratu, ka vavada bonus nav tikai kaut kāda privilēģija. Tas ir veids, kā platforma parāda, ka tā novērtē spēlētājus. Un tas man lika justies kā daļai no kaut kā lielāka.
Marta beigās es devos atvaļinājumā uz laukiem pie vecākiem. Tur nav interneta tik labi kā Rīgā, bet es paņēmu līdzi savu planšetdatoru. Vakaros, kad vecāki jau gulēja un māja bija klusa, es atvēru spēles. Tas bija dīvaini — spēlēt laukos, kur viss ir tik mierīgs. Bet tieši tur es sapratu, ka šīs spēles man palīdz atslēgties no ikdienas. Tās nav bēgšana no problēmām. Tās ir kā neliela meditācija. Tu koncentrējies uz ekrānu, uz skaņām, uz ritmu. Un pēc tam jūties nedaudz vieglāk.
Protams, es neesmu naiva. Es zinu, ka azartspēles var būt bīstamas, ja tās pārņem kontroli. Bet es esmu iemācījusies sevi disciplinēt. Es nekad nespēlēju ar naudu, kuru nevaru atļauties zaudēt. Es nekad nespēlēju, kad esmu dusmīga vai nogurusi. Es nekad nespēlēju ilgāk par stundu. Un tas mani pasargā. Man šķiet, ka daudzi cilvēki aizmirst, ka azartspēles ir izklaide, nevis darbs. Ja tu to uztver kā izklaidi, tad tas ir jautri. Ja tu to uztver kā veidu, kā nopelnīt, tad tas kļūst bīstami.
Maijā es atklāju vēl vienu lietu, kas man ļoti patīk — kampaņas un piedāvājumi. Dažreiz platforma piedāvā bezmaksas griezienus vai naudas atmaksu par zaudējumiem. Tas ir kā bonuss par uzticību. Es sāku piedalīties dažos turnīros, kur citi spēlētāji sacenšas par lielākajiem laimestiem. Es nekad neuzvarēju pirmo vietu, bet vienreiz ieguvu piekto vietu un nelielu naudas balvu. Tas bija jautri, jo es jutos kā daļa no kopienas. Turklāt es sāku lasīt forumus un uzzināju, ka daudzi cilvēki spēlē tāpat kā es — nelielām likmēm, prieka pēc, lai atslēgtos no ikdienas.
Jūnijā es piedzīvoju vēl vienu interesantu situāciju. Es spēlēju vienu no saviem iecienītākajiem automātiem, un pēkšņi tika aktivizēts vavada bonus. Tas bija negaidīti, jo es to negaidīju. Es saņēmu papildu naudu spēlēšanai, un tas man ļāva izmēģināt spēles, kuras parasti nespēlēju. Es atklāju jaunu automātu ar okeāna motīviem — tur bija zivis, delfīni un dārgakmeņi. Tas bija tik skaisti, ka es pat aizmirsu, ka spēlēju uz naudu. Es vienkārši baudīju procesu. Un tas, manuprāt, ir pats svarīgākais.
Vasaras vidū es sāku domāt par to, kāpēc cilvēki vispār spēlē azartspēles. Man šķiet, ka atbilde ir vienkārša: mēs visi gribam nedaudz cerības. Mēs gribam, lai kaut kas notiktu. Mēs gribam, lai pasaule mums parādītu, ka tā nav tikai pelēka un vienmuļa. Un spēles to dod. Tās dod mazu cerību, ka šodien varētu būt labāka diena. Protams, tā nav garantija. Bet tā ir iespēja. Un dažreiz ar iespēju ir pietiekami.
Tagad ir rudens. Es joprojām spēlēju dažus vakarus nedēļā. Es joprojām izmantoju bonusus, kad tie ir pieejami. Es joprojām smejos, kad laimēju, un paraustu plecus, kad zaudēju. Esmu iemācījusies, ka dzīvē viss ir mainīgs. Šodien tu laimē, rīt tu zaudē. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kā tu jūties procesā. Vai tu spēj baudīt mirkli? Vai tu spēj pieņemt, ka ne viss ir tavā kontrolē? Vai tu spēj atlaist un turpināt?
Man šķiet, ka mans mazais hobijs man ir iemācījis daudz ko par sevi. Es esmu kļuvusi pacietīgāka. Es esmu kļuvusi mierīgāka. Es esmu iemācījusies, ka nav jābūt visam ideālam. Dažreiz pietiek ar to, ka ir jautri. Un, ja godīgi, tas ir vairāk, nekā daudzi cilvēki atļaujas sev ikdienā.
Es nevienam neuzspiežu savu hobiju. Es nestāstu, ka visiem jāspēlē. Bet es arī neslēpju, ka man tas patīk. Ja kāds man jautā, es pastāstu par savu pieredzi. Es pastāstu par to, ka sāku ar mazumiņu, ka esmu uzmanīga, ka esmu iemācījusies sevi kontrolēt. Un es vienmēr piebildu, ka viss ir atkarīgs no attieksmes. Ja tu spēlē ar prieku, tad tas ir prieka avots. Ja tu spēlē ar izmisumu, tad tas ir izmisuma avots. Izvēle ir tavā rokās.
Tāpēc es turpinu. Turpinu vērot, kā griežas simboli. Turpinu klausīties skaņas, kas mani aizved citā pasaulē. Turpinu cerēt, ka varbūt šovakar būs tas vakars, kad notiks kaut kas jauks. Un pat ja nenotiks, es vienalga būšu pavadījusi laiku ar sevi. Un tas arī ir svarīgi.
Galu galā, dzīve nav tikai par lieliem notikumiem. Tā ir par maziem mirkļiem. Par tējas krūzi vējainā vakarā. Par smieklu, kad ekrānā parādās trīs vienādi simboli. Par sajūtu, ka pasaule ir nedaudz dāsnāka, nekā tu domāji. Un tieši tāpēc es turpinu spēlēt. Nevis tāpēc, ka gribu kļūt bagāta. Bet tāpēc, ka gribu just, ka dzīve ir interesanta. Un tā arī ir.
Tas sākās pavisam nejauši. Kādu trešdienas vakaru, kamēr ārā lija lietus un es gaidīju, kad gatavosies vakariņas, es pamanīju, ka draugs sociālajos tīklos bija publicējis ekrānuzņēmumu no kāda spēļu automāta. Nebija nekas grandiozs — vienkārši neliels laimests, bet viņa komentārs bija: ""Dažreiz vienkārši jāuzticas plūsmai."" Tas mani aizķēra. Es nekad nebiju bijusi azartspēļu cilvēks. Man šķita, ka tas ir kaut kas tāls, trokšņains un neparedzams. Bet tieši tajā vakarā es nolēmu paskatīties, kas tur īsti notiek.
Tā es nonācu pie vavada bonus. Sākumā tas bija tikai ziņkārība — kā tas strādā, kā izskatās spēles, kādas ir iespējas. Bet, kad es pirmo reizi iegāju, es sajutu kaut ko savādu. Tā nebija satraukuma trīsas vai alkatība. Tā bija sajūta, ka esmu nelielā, krāsainā pasaulē, kurā varu uz brīdi aizmirst par piegādes grafikiem un klientu sūdzībām. Es sāku ar mazām likmēm. Ļoti mazām. Dažus eiro vakarā, ne vairāk. Tas bija kā tējas dzeršana — lēni, mierīgi, bez steigas.
Pirmās nedēļas bija interesantas, jo es atklāju, cik daudz dažādu spēļu tur ir. Man patika tie automāti, kuros bija skaņa kā vecām arkādes spēlēm no deviņdesmitajiem. Man patika, ka varu spēlēt tikai dažas minūtes, ja gribu. Un man patika tas, ka nekas nebija jādara ar varu. Ja negribēju, es vienkārši aizvēru lapu un gāju gulēt. Tas bija ļoti svarīgi — sajūta, ka es kontrolēju savu laiku, nevis kaut kas cits kontrolē mani.
Bet tad pienāca decembris. Ziemassvētku laiks vienmēr ir traks manā darbā — visi grib, lai viņu sūtījumi nonāk līdz svētkiem. Es strādāju desmit stundas dienā, un vakaros man vairs nebija spēka pat runāt. Kādu vakaru, kad biju pilnīgi izsmelta, es atvēru spēles lapu un ieraudzīju, ka ir pieejams — negaidīts, patīkams papildinājums. Tas nebija nekas milzīgs, bet tas bija kā kafijas krūze, ko kāds tev pasniedz bez iemesla. Es to izmantoju, un tas lika man pasmaidīt. Es nospēlēju dažas spēles, zaudēju daļu, bet daļu arī atguvu. Un, kas ir svarīgi, es beidzu ar sajūtu, ka vakars nebija tukšs.
Tas mani pamodināja. Es sāku domāt par to, kā mēs visi meklējam mazas atlīdzības. Nevis tāpēc, ka mums vajag naudu, bet tāpēc, ka mums vajag sajūtu, ka pasaule reizēm ir dāsna. Ka nav tikai rēķini, termiņi un pienākumi. Ir arī mirkļi, kad kaut kas vienkārši notiek tavā labā. Un tieši tā es sāku uztvert savu nelielo hobiju. Tas nebija par naudu. Tas bija par gaidīšanu. Par to mazo brīdi, kad pirms spiediena pogu, tu nezini, kas notiks.
Janvārī es nolēmu, ka gribu nedaudz vairāk izprast spēles, kuras spēlēju. Es sāku lasīt par dažādiem automātiem — par to, kā darbojas bonusa raundi, kā tiek aprēķināti laimesti, kāda ir atšķirība starp spēlēm. Tas bija kā mācīties jaunu valodu. Es atklāju, ka daudzi automāti ir veidoti ar ļoti skaistu grafiku, ka tiem ir stāsti, ka tie nav tikai simboli uz ekrāna. Piemēram, man ļoti patika viens automāts ar Senās Ēģiptes motīviem. Tajā bija zelta skarabeji un hieroglifi, un katru reizi, kad parādījās bonusa simbols, es sajutu kā mazu uzvaras sajūtu. Protams, ne vienmēr tas izdevās, bet pats process bija aizraujošs.
Februārī es piedzīvoju ko tādu, ko nekad neaizmirsīšu. Bija svētdienas vakars, ārā sniga liels, pūkains sniegs, un es sēdēju virtuvē ar tējas krūzi. Es nospēlēju dažas spēles, un pēkšņi — bonusa raunds. Es skatījos, kā ekrānā parādās simboli, un tad — laimests. Tas nebija milzīgs, bet tas bija daudz lielāks par to, ko es parasti spēlēju. Es sēdēju un smējos pati par sevi. Nevis tāpēc, ka nauda mainītu manu dzīvi, bet tāpēc, ka tas bija tik negaidīti. Es jutos kā bērns, kurš atradis saldumu kabatā, par kuru bija aizmirsis. Tajā vakarā es sapratu, ka vavada bonus nav tikai kaut kāda privilēģija. Tas ir veids, kā platforma parāda, ka tā novērtē spēlētājus. Un tas man lika justies kā daļai no kaut kā lielāka.
Marta beigās es devos atvaļinājumā uz laukiem pie vecākiem. Tur nav interneta tik labi kā Rīgā, bet es paņēmu līdzi savu planšetdatoru. Vakaros, kad vecāki jau gulēja un māja bija klusa, es atvēru spēles. Tas bija dīvaini — spēlēt laukos, kur viss ir tik mierīgs. Bet tieši tur es sapratu, ka šīs spēles man palīdz atslēgties no ikdienas. Tās nav bēgšana no problēmām. Tās ir kā neliela meditācija. Tu koncentrējies uz ekrānu, uz skaņām, uz ritmu. Un pēc tam jūties nedaudz vieglāk.
Protams, es neesmu naiva. Es zinu, ka azartspēles var būt bīstamas, ja tās pārņem kontroli. Bet es esmu iemācījusies sevi disciplinēt. Es nekad nespēlēju ar naudu, kuru nevaru atļauties zaudēt. Es nekad nespēlēju, kad esmu dusmīga vai nogurusi. Es nekad nespēlēju ilgāk par stundu. Un tas mani pasargā. Man šķiet, ka daudzi cilvēki aizmirst, ka azartspēles ir izklaide, nevis darbs. Ja tu to uztver kā izklaidi, tad tas ir jautri. Ja tu to uztver kā veidu, kā nopelnīt, tad tas kļūst bīstami.
Maijā es atklāju vēl vienu lietu, kas man ļoti patīk — kampaņas un piedāvājumi. Dažreiz platforma piedāvā bezmaksas griezienus vai naudas atmaksu par zaudējumiem. Tas ir kā bonuss par uzticību. Es sāku piedalīties dažos turnīros, kur citi spēlētāji sacenšas par lielākajiem laimestiem. Es nekad neuzvarēju pirmo vietu, bet vienreiz ieguvu piekto vietu un nelielu naudas balvu. Tas bija jautri, jo es jutos kā daļa no kopienas. Turklāt es sāku lasīt forumus un uzzināju, ka daudzi cilvēki spēlē tāpat kā es — nelielām likmēm, prieka pēc, lai atslēgtos no ikdienas.
Jūnijā es piedzīvoju vēl vienu interesantu situāciju. Es spēlēju vienu no saviem iecienītākajiem automātiem, un pēkšņi tika aktivizēts vavada bonus. Tas bija negaidīti, jo es to negaidīju. Es saņēmu papildu naudu spēlēšanai, un tas man ļāva izmēģināt spēles, kuras parasti nespēlēju. Es atklāju jaunu automātu ar okeāna motīviem — tur bija zivis, delfīni un dārgakmeņi. Tas bija tik skaisti, ka es pat aizmirsu, ka spēlēju uz naudu. Es vienkārši baudīju procesu. Un tas, manuprāt, ir pats svarīgākais.
Vasaras vidū es sāku domāt par to, kāpēc cilvēki vispār spēlē azartspēles. Man šķiet, ka atbilde ir vienkārša: mēs visi gribam nedaudz cerības. Mēs gribam, lai kaut kas notiktu. Mēs gribam, lai pasaule mums parādītu, ka tā nav tikai pelēka un vienmuļa. Un spēles to dod. Tās dod mazu cerību, ka šodien varētu būt labāka diena. Protams, tā nav garantija. Bet tā ir iespēja. Un dažreiz ar iespēju ir pietiekami.
Tagad ir rudens. Es joprojām spēlēju dažus vakarus nedēļā. Es joprojām izmantoju bonusus, kad tie ir pieejami. Es joprojām smejos, kad laimēju, un paraustu plecus, kad zaudēju. Esmu iemācījusies, ka dzīvē viss ir mainīgs. Šodien tu laimē, rīt tu zaudē. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kā tu jūties procesā. Vai tu spēj baudīt mirkli? Vai tu spēj pieņemt, ka ne viss ir tavā kontrolē? Vai tu spēj atlaist un turpināt?
Man šķiet, ka mans mazais hobijs man ir iemācījis daudz ko par sevi. Es esmu kļuvusi pacietīgāka. Es esmu kļuvusi mierīgāka. Es esmu iemācījusies, ka nav jābūt visam ideālam. Dažreiz pietiek ar to, ka ir jautri. Un, ja godīgi, tas ir vairāk, nekā daudzi cilvēki atļaujas sev ikdienā.
Es nevienam neuzspiežu savu hobiju. Es nestāstu, ka visiem jāspēlē. Bet es arī neslēpju, ka man tas patīk. Ja kāds man jautā, es pastāstu par savu pieredzi. Es pastāstu par to, ka sāku ar mazumiņu, ka esmu uzmanīga, ka esmu iemācījusies sevi kontrolēt. Un es vienmēr piebildu, ka viss ir atkarīgs no attieksmes. Ja tu spēlē ar prieku, tad tas ir prieka avots. Ja tu spēlē ar izmisumu, tad tas ir izmisuma avots. Izvēle ir tavā rokās.
Tāpēc es turpinu. Turpinu vērot, kā griežas simboli. Turpinu klausīties skaņas, kas mani aizved citā pasaulē. Turpinu cerēt, ka varbūt šovakar būs tas vakars, kad notiks kaut kas jauks. Un pat ja nenotiks, es vienalga būšu pavadījusi laiku ar sevi. Un tas arī ir svarīgi.
Galu galā, dzīve nav tikai par lieliem notikumiem. Tā ir par maziem mirkļiem. Par tējas krūzi vējainā vakarā. Par smieklu, kad ekrānā parādās trīs vienādi simboli. Par sajūtu, ka pasaule ir nedaudz dāsnāka, nekā tu domāji. Un tieši tāpēc es turpinu spēlēt. Nevis tāpēc, ka gribu kļūt bagāta. Bet tāpēc, ka gribu just, ka dzīve ir interesanta. Un tā arī ir.